1889-1989
Zviedru mākslinieks, dzimis Vermlandē, Arvikas apkārtnes Mirā. Nācis no senas kalēju dzimtas. Kalēja amata prasmes jau agrā bērnībā apguvis tēva smēdē. 17 gadu vecumā veicis meistara atestāta cienīgu pasūtījumu – lielu pulksteni ar daudzām sarežģītām detaļām, par ko saņēmis sudraba medaļu. Mācījies Zviedru LMS Gēteborgā (1907-1908), strādājis Stokholmā (1918-1923), veicot rātsnama, baznīcu un sabiedrisko celtņu rotāšanas darbus ar skulpturāliem tēliem un dekoratīviem elementiem bronzas lējumā. Šajā posmā atklājās R.M. fenomenālā spēja talantīgi un meistarīgi veidot figurālus tēlus arī metālkaluma tehnikā. Daži no šiem darbiem tika novietoti lielā augstumā, tiem vajadzēja būt precīzi izpildītiem, viegliem un izturīgiem, lai netiktu bojāti skarbo laika apstākļu dēļ. Saņemot pasūtījumu izkalt Brīvības pieminekļa Brīvības statuju, kuru bija paredzēts novietot obeliska virsotnē, R.M. varēja izmantot savu bagāto profesionālo pieredzi. Līgums tika noslēgts 1935.gada 7.februārī ar meistara nosacījumu, ka visi darbi tiks veikti Stokholmā, speciāli pasūtījuma izpildīšanai noīrētā darbnīcā. Līguma noteikumi visos punktos izvirzīja stingras prasības, arī to, ka izpildītājam jāiemaksā liela drošības nauda gadījumam, ja darbā atklātos nepilnības, kā arī būtu jāmaksā soda nauda Ls 50 par katru nokavēto dienu. R.M pieņēma un precīzi izpildīja visas līgumā paredzētās saistības. Meistars vairakkārt brauca uz Rīgu, arī darba noslēgumā, lai pats veiktu Brīvības statujas montāžu un uzstādīšanu. R.M. deva iespēju trīs mēnešus pilnveidot profesionālo prasmi savā darbnīcā diviem tolaik jaunajiem un talantīgajiem latviešu metālmāksliniekiem – Jānim Zibenim un Arnoldam Naikam. Tieši viņiem meistars uzticēja izkalt trīs zvaigznes Brīvības tēla rokās.
R.M. nodzīvoja garu, intelektuāli un radoši piepildītu mūžu. Viņa saiknēm ar Latviju bija arī turpinājums. 1988.gadā, Kārļa Zāles simtgades svinību laikā, Rīgā viesojās meistara dēls Oke Mīrsmēdens - metālkalējs, tēlnieks un pedagogs, kurš pirms došanās atpakaļceļā uz Zviedriju ar lielu saviļņojumu atvadījās no “savas māsas” – Brīvības dievietes, kuras tapšanai viņš bija sekojis sava tēva darbnīcā.
Avots:
Ruta Čaupova. “Dažas ziņas par zviedru metālmākslinieka Ragnara Mīrsmēdena veikumu Brīvības tēla izkalšanā un viņa dēla stāstījums par meistara dzimtu”. BRĪVĪBAS PIEMINEKLIS. TAUTAS CELTS UN APRŪPĒTS. Rīga, 2002
Restaurēts:Restaurācija 1981, 2001; 2013; 2017.
Atrodas:Brīvības laukums
Īpašnieks:RPA „Rīgas pieminekļu aģentūra” valdījumā
Piezīmes:Kopš 2002.gada tiek realizētas pieminekļa restaurācijas/aprūpes programmas. 2011. gada 17. novembrī atklāta BP Goda telpa.
Imants Ziedonis:
„Brīvības pieminekļa vertikāle savā cēlumā un svētbijībā ir tas pats, kas Latvijas himna. Latviešu tautas lūgšana arhitektoniskā formā. Latviešu labās gribas un cildenas domāšanas fenomens.”
Vēsture
Pēc Latvijas Valsts proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī, tikai 1920. gada janvārī Latvijas armija izcīnīja kaujas, padzenot pēdējo ienaidnieka karapulku no Latgales.Ar lielu nacionālo pašapziņu sākās jauna dzīve – uzplauka tautsaimniecība un kultūra. 1922. gadā Ministru prezidents Z.A.Meierovics nāca klajā ar ierosinājumu celt pieminekli Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušajiem karavīriem. 1923. gadā Ministru kabinets pieņēma Brīvības pieminekļa metu konkursa noteikumus. Sacensība turpinājās vairākās kārtās, līdz 1930. gada decembrī konkurss noslēdzās - uzvarēja tēlnieks Kārlis Zāle ar projektu „Mirdzi kā zvaigzne”. Sākumā plānotie 300 000 latu no valsts budžeta tika svītroti, jo ar šādu naudas summu K.Zāles projekts nebija īstenojams. Valsts prezidents Gustavs Zemgals bija spiests atzīt, ka budžetā līdzekļu nav, un jālūdz tautas atbalsts.
Latvijas valdība ierosināja visus ar līdzekļu vākšanu un celtniecības organizēšanu saistītos pienākumus nodot 1927. gadā izveidotajai Brīvības pieminekļa komitejai, kuras ietvaros darbojās Tehniskā komisija, kuras sastāvā bija Rīgas pilsētas galva A.Andersons, inženieris J.Jagars, tēlnieks K.Zāle un būvdarbu vadītājs arhitekts E.Štālbergs. Lai savāktu naudu, visā Latvijā darbojās 13 Brīvības pieminekļa apriņķu komitejas. Tika izplatītas ziedojumu zīmes – 20, 50 sant. (bērniem), 1,5,10,20 un 100 latu vērtībā. Liela nozīme bija reklāmai preses izdevumos, tika organizētas loterijas, pasākumi, balles utt.. Cilvēku atsaucība bija apbrīnojama – uz 1932.gada 1.novembri tika saziedoti 438 206,06 Ls, 1933. gadā – 559 012,31 Ls, 1934.gadā – 777 249,80 Ls,1935.gadā – vairāk nekā 1 200 000. Pavisam tika saziedoti ~3 miljoni latu!
Pieminekļa celtniecībai izlietoja 2 381 370,74 latus, atlikumu nodeva Brāļu kapu komitejai, jo paralēli Brīvības piemineklim tika veidots Brāļu kapu memoriāls.
Vieta
Brīvības pieminekļa vietu meklēja 8 gadus, priekšlikumi bija dažādi – Uzvaras laukums, Pils laukums, Daugavmala, Esplanāde. Pēc asām diskusijām Rīgas pilsētas valde izvēlējās to pašu vietu, kur savulaik atradās Pētera I piemineklis (atklāts 1910.gadā, 200.gadskārtai kopš Vidzemes pievienošanas Krievijas impērijai). Pēc Vara jātnieka demontāžas un evakuācijas 1915.gadā bija saglabājies sarkanā granīta postaments un pamati. Jaunās pilsētas galvenā maģistrāle - Brīvības bulvāris, tika atzīta par izcilu vietu, kur pagātne - Vecrīga un Kaļķu iela - rod turpinājumu jaunajā Rīgā.
Pamatakmens
1931. gada 18. novembrī notika svinīgs Latvijas proklamēšanas gadadienas pasākums. Valdība pulcējās uz bijušā Pētera I pieminekļa paaugstinājuma. Pēc Valsts prezidenta Alberta Kvieša uzrunas atskaņoja valsts himnu, norībēja 21 lielgabala šāviens. Jaunajos Brīvības pieminekļa pamatos pirmos ķieģeļus ielika A.Kviesis, G.Zemgals, K.Ulmanis, ģenerālis J.Balodis un citas prominentas personas. Blakus bijušā pieminekļa pamatiem iemūrēja uzņēmēja V.Ķuzes dāvināto vara kapsulu, kurā ievietoja fakta aktu, laikrakstus, naudas monētas, Triju Zvaigžņu ordeņus.
Materiāls
Kārlis Zāle vēlējās veidot pieminekli dažādās nokrāsās – tika izmantots pelēkais un sarkanais Somijas granīts, jo Latvijā tik lielu monolītu laukakmeņu nebija, un gaišais, siltais Itālijas travertīns, jo šūnakmens krājumi lielākoties jau bija izmantoti Brāļu kapu ansamblim. Īpaša problēma bija Brīvības tēla atliešana bronzā. Latvijā tādu iespēju nebija, Zviedrijas firmu pakalpojumi bija par dārgu. Tika nolemts Brīvības tēlu īstenot vara kaluma tehnikā, taču Latvijā nebija pieredzējušu metālkalēju - monumentālistu. 1934. gadā Brīvības pieminekļa Tehniskā komisija nolēma sūtīt pieminekļa būvvadītāju arhitektu E.Štālbergu ārzemju komandējumā, lai iepazītos ar iespējām šajā jomā Vācijā un Zviedrijā.1935. gadā tika noslēgts līgums ar zviedru metālmākslinieku meistaru Ragnaru Mīrsmēdenu, kurā teikts:
„Izkaldināt, respektīvi, plastiski izveidot Brīvības tēla apmēram 9m augstās figūras čaulu no kapara skārda 2-1,5mm biezumā un iebūvēt tēla dobumā dzelzs režģa konstrukciju (apmēram 600 kilogrami)”.
Meistars vairākkārt bija Rīgā, arī darba noslēgumā, lai pats veiktu statujas montāžu un uzstādīšanu.
Augsti novērtējams R.Mīrsmēdena pienesums mūsu kultūrai ir tas, ka viņš tolaik diviem jauniem latviešu metālmāksliniekiem – Jānim Zibenim un Arnoldam Naikam, ar Latvijas valsts piešķirtās stipendijas un Latvijas vēstniecības Zviedrijā atbalstu, deva iespēju trīs mēnešus pilnveidot profesionālās prasmes savā darbnīcā Stokholmā, uzticot Brīvības tēla vainagojuma - triju zvaigžņu izkalšanu.
Darbs
Piemineklis ir arhitektoniski, tēlnieciski un tematiski nosacīta kompozīcija, kas veidota augšupejošā kāpinātā dinamiskā kārtojumā ar sašaurinājumu, kas raksturīgs vienai no senākajām monumentālās arhitektūras formām – obeliskam. Obeliska dzelzsbetona stobrs ir apšūts ar travertīna plāksnēm un iekšpusē ir iekārtotas metāla kāpnes (126 pakāpieni). Pieminekli vainago apaļskulptūra – Brīvības tēls ar trim zelta zvaigznēm izstieptajās rokās.13 skulptūru grupas kaltas sarkanajā un pelēkajā granītā un travertīnā. Pieminekļa celtniecība ilga 4 gadus, darbi ritēja straujā tempā. Kopā ar Kārli Zāli un Ernestu Štālbergu aktīvi darbojās: tēlnieki Nikolajs Rambaks un Mārtiņš Šmalcs, akmeņkaļi – Viktors Koļesņikovs, Alfrēds Rullis, Jānis Kramovskis, Eduards Jākobsons, Jānis Ādminis, Pēteris Stepanovs un Stefans Sokolovs; arhitekti Nikolajs Voits un Alfrēds Laukirbe; būvmehānikas speciālisti Persijs Zīlīte un Edvīns Musinovičs.
Simboli
Tēlnieks Kārlis Zāle:
„Es gribu veidot pieminekli tādu, lai tas būtu saprotams visiem un visos laikos.”
Dr. Jānis Siliņš, mākslas vēsturnieks, filozofs:
„Tur ir Latvija, tur ir četri valsts pamati: strādnieks, zemnieks, karavīrs, zinātnieks. Tur ir Lāčplēsis. Un Vaidelotis. Un itin viss. Tā mītiskā un reālā pasaule kopā.”
Akmenī iemiesotie simboli ir vienkārši, skaidri, izteiksmīgi un lakoniski. Izmantojot reālistiskus mākslinieciskos paņēmienus, K.Zāle atklāj dziļas filozofiskas domas un jēdzienus – brīvība, tēvzeme, cīņa un uzvara.
Skulptūrās ietverti 56 portretiski tēli – strādnieki un līdzstrādnieki, arī pats K.Zāle skulptūru grupā „Darbs”. Prototipi nav dokumentēti.
Tēlu grupas
Brīvība. Visnozīmīgākā no skulptūrām. Ansambļa vainagojums. Dzimtenes un brīvības simbols. Trīs zvaigznes simbolizē Latvijas vēsturiskos novadus – Vidzemi, Latgali un Kurzemi.
Četras centrālās skulptūru grupas – Latvija. Važu rāvēji. Vaidelotis. Lāčplēsis (pelēkais granīts).
Četras stūru skulptūru grupas – Tēvzemes sargi. Darbs. Gara darbinieki. Ģimene (sarkanais granīts).
Divi ciļņi priekšpusē abās malās – 1905. gads. Cīņa pret bermontiešiem uz Dzelzs tilta (travertīns).
Divi ciļņi lokveida kāpņu aizmugurē – Dziesmu svētku gājiens. Karavīru gājiens (travertīns).
Centrālajā daļā zem skulptūru grupas Latvija iekalti veltījuma vārdi TĒVZEMEI UN BRĪVĪBAI (K.Skalbe)
Pilnībā Brīvības pieminekļa celtniecību pabeidza 1938. gada 17. novembrī (iekšpuses apmetuma darbi, kāpnes, zaļa stikla gaismas strēle visā obeliska augstumā, aizmugures durvis, iestrādāts uzraksts), kad tā aizmugures durvju apzeltītā atslēga tika nodota Rīgas pilsētas galvam R.Liepiņam. Kur vēsturiskā atslēga atrodas šobrīd, nav zināms.
Brīvības pieminekļa atklāšana 1935. gada 18. novembrī
Skanot visu lielāko Rīgas baznīcu zvaniem, tiek pārtraukta satiksme, pulcējas skatītāju tūkstoši, izvietojas virsnieku godasardze. Pieminekļa priekšā ierīkota tribīne, kuru rotā Latvijas ģerbonis.
Krītot pelēkajam audekla pārsegam, uzrunu saka Valsts prezidents Alberts Kviesis: „Nododu to kā tautas svētumu un viņas tikumisko spēku paudēju tautas cieņai un godināšanai.”
Nodārd 21 artilērijas zalve. Skan himna. Brīvības pieminekli iesvēta arhibīskaps Teodors Grīnbergs.
Karavīru koris diriģenta Jāņa Kalniņa vadībā dzied „Lielo jundu” , „Dievs, sargi mūsu tēvu zemi” un „Svēts mantojums”. Seko armijas parāde,12 kara lidmašīnu eskadra debesīs un tautas gājiens.
Brīvības pieminekļa laukums
Kārlis Zāle ar vērienu veidoja vietu piemineklim - tika nocirstas Brīvības bulvāra liepas topošā pieminekļa aizmugurē, paplašināts tilts pāri kanālam. Lai izveidotu plašu laukumu, bija jānocērt arī daudz liepu, kas pieminekli ietvēra puslokā no sāniem. Laukuma noslēguma monumentalitātes sasniegšanai projektā bija plānota ap 2m augsta granīta siena, ietilpinot solus. Domas dalījās. Projektā paredzētais darbs palika nepabeigts. 1937. gadā ar K.Zāles piekrišanu īstenoja ainavu arhitekta Andreja Zeidaka izstrādāto pieminekļa „tuvākās apkārtnes izdaiļošanas projektu” – aiz liepu rindām tika izveidots lokveida ceļš, klinteņu dzīvžogs, zālieni, begoniju dobes un daudzsekciju atpūtas soli. Tāds iekārtojums saglabājās līdz 1987. gadam, kad, gatavojoties 1941. gada 14. jūnija upuru piemiņas dienai, ainava tika izjaukta un visā teritorijā izveidots zāliens, tādā veidā vēl vairāk attālinoties no sākotnējā projekta. Aktīvas diskusijas par nepieciešamību īstenot līdz galam K. Zāles ieceri aizsākās 1988. gadā. Rīgas pilsētas Kultūras pieminekļu inspekcija izstrādāja restaurācijas uzdevumu un Restaurācijas institūts uzsāka projekta izstrādi. Šķita, ka pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas būs zuduši jebkādi šķēršļi Brīvības pieminekļa ansambļa sekmīgai pabeigšanai. Taču realitāte izrādījās skaudrāka – mainījās prioritātes, kā arī līdz šodienai nav uzturēta prasība par pieminekļa iekļaušanu UNESCO Kultūras mantojuma sarakstā, nav valsts finansiāla atbalsta mūsu valsts nacionālā simbola uzturēšanai un saglabāšanai.
Brīvības pieminekļa atdzimšana
Gadu gaitā Brīvības piemineklis bija cietis no apkārtējās vides ietekmes, transporta vibrācijām un attieksmes.
Pirmā restaurācija. 1980–1981
1979 .gadā Rīgas pilsētas izpildkomiteja uzdod Kultūras ministrijas Restaurācijas institūtam izstrādāt Brīvības pieminekļa restaurācijas projektu. Projektu izstrādāja un darbus uzraudzīja arhitekti Raimonds Aide un Juris Gusevs. Restaurācijas darbus veica Zinātniskās restaurācijas pārvaldes speciālisti, par ko liecina uzraksts Brīvības tēla pakājē: “RESTAURĒTS 1980. G. X. ZINĀTNISKĀS RESTAURĀCIJAS PĀRVALDE.” Īsts varoņdarbs esošajos apstākļos bija trīs zvaigžņu un jostiņas zeltījuma atjaunošana, neraugoties un stingru aizliegumu to darīt. Taču restaurācijas darbi cik negaidīti sākās, tik negaidīti tika pārtraukti, nerealizējot visu projektā plānoto.
Otrā restaurācija. 1998 – 2001
1993.gadā, Ģentes (Beļģija) universitātes pasniedzēja Dr.Rodiera Nija viesošanās laikā Rīgā, tika apsekots Brīvības piemineklis un secināts, ka pieminekļa dzelzsbetona konstrukcijas ir sliktā tehniskā stāvoklī. Iniciatīvu izrādīja jaunizveidotā Brīvības pieminekļa un Brāļu kapu pārvalde (direktors arhitekts Eižens Upmanis, 1955–2016), kas 1995.gadā organizēja izpēti, piesaistot speciālistus no Anglijas.
Ar moto „Kas tautas celts un aprūpēts, pastāvēs mūžam!” 1998. gada 13. jūnijā Rīgas Latviešu biedrības namā tika nodibināts Brīvības pieminekļa atjaunošanas fonds (BPAF). Iniciators un fonda priekšsēdētājs Raimonds Bulte sadarbībā ar Brīvības pieminekļa un Brāļu kapu pārvaldi un latviešu biedrībām un organizācijām ārzemēs vāca līdzekļus pieminekļa izpētei. 1989. gada 10. novembrī pie Brīvības pieminekļa notika preses konference un sākās oficiāla ziedojumu vākšana. Pavisam tika saziedoti ~540 000 latu. Restaurācijas darbus bija iecerēts pabeigt līdz 2001. gadam – Rīgas 800 gadu jubilejai.
Brīvības pieminekļa restaurāciju veica: restaurācijas projekta arhitekts R.Aide, būvinženieris V.Celmiņš; akmens restauratori – I.Sidraba, L.Krāģe, I.Graudums; metāla restauratori – S.Gaismiņa, Z.Drengers, J.Bauers, zeltīšanas speciāliste J.Mežsarga; būvfirmas: SIA AKM (vad. P.Zvaunis), SIA RAIMONDS (vad. J.Mazurs), A/S LĪVĀNU STIKLS (direktors I.Bušs); akmeņkaļi – J.Ščerbickis, I.Liepa; Celtniecības koledžas studenti – M.Rozenbergs, G.Rozenfelds, B.Ezīte, A.Robežniece, u.c.
Brīvības pieminekļa atklāšana pēc restaurācijas
2001. gada 24. jūlijs. Pieminekļa pakājē – skatuve, karogi, ziedi; oficiālas delegācijas, NBS orķestris, liels skatītāju pieplūdums.
Uzrunu saka BPAF priekšsēdētājs Raimonds Bulte un Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.
Vakarā – tautas svētki, uguņošana. Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un koru izpildījumā izskan Zigmara Liepiņa kantātes „Tēvzemei un Brīvībai” pirmatskaņojums.
2002. gadā BPAF izdod grāmatu BRĪVĪBAS PIEMINEKLIS. Tautas celts un aprūpēts.
Trešā restaurācija/aprūpe. 2017
Darbus veica SIA „Global Project” (valdes priekšsēdētājs Haralds Rutkovskis) un restaurācijas speciālisti Sarmīte Gaismiņa, Ivo Graudums, Edgars Janočko, Kaspars Burvis.
Brīvības pieminekļa Goda telpa
Atklāta 2011. gada 17. novembrī.
Idejas autors – Rīgas pieminekļu aģentūras direktors Guntis Gailītis.
Rīgas domes finansēto arhitektu biroja „Vecumnieks un Bērziņi” projektu realizēja SIA „Construttore”.
Informatīvās zīmes
2016. gada 16. novembrī Brīvības pieminekļa asfalta segumā tika uzstādītas trīs bronzas informatīvās zīmes (divas - priekšlaukumā, viena - aizmugurē), kur četrās valodās (latviešu, angļu, krievu un vācu) lasāma informācija par pieminekļa autoriem, ka tas celts par tautas saziedotiem līdzekļiem un atklāts 1935. gadā.
Godasardze pie Brīvības pieminekļa
Godasardze pie Brīvības pieminekļa atradās kopš tā atklāšanas 1935. gada 18. novembrī. 1940. gadā, neilgi pēc Latvijas valdības pieņemtā Padomju Savienības ultimāta un Sarkanās armijas ienākšanas Rīgā, tā tika noņemta. Godasardzi atjaunoja 1992. gada 11. novembrī. Mūsdienās to veic NBS Štāba bataljona Godasardzes rota. Godasardzi pie Brīvības pieminekļa norīko katru dienu no plkst. 10.00 līdz plkst. 16.00. Tās maiņa notiek ik pēc stundas. Kopš 2004. gada septembra godasardze reizi pusstundā patrulē gar pieminekli. Nelabvēlīgos laika apstākļos godasardzi neuzliek vai noņem, ja: gaisa temperatūra ir -10C un zemāka; gaisa temperatūra ir +25C un augstāka; vēja ātrums pārsniedz 10m/s, līst lietus, snieg sniegs vai krīt krusa.
Izmantotā literatūra:
BRĪVĪBAS PIEMINEKLIS. TAUTAS CELTS UN APRŪPĒTS.
Rīga, 2002
