Kārlis ZĀLE (Johans Kārlis Leonhards Zālīte)
1888-1942
Dzimis Kauņas guberņā Mažeiķos. Studējis tēlniecību Kazaņas Mākslas skolā (1909-1913), papildinājies Maskavā pie tēlnieka S.Erzjas (1914-1915) un Petrogradā - Ķeizariskajā mākslas veicināšanas biedrības skolā pie I.Andreoleti (1916), kā brīvklausītājs Mākslas akadēmijā pie H.Zālemana (1917-1918) un Valsts Brīvās mākslas darbnīcās pie A.Matvejeva. 1921. gadā atgriežas Rīgā. No1921. Līdz 1923.gadam studiju nolūkos uzturas Berlīnē, kas tobrīd ir laikmeta mākslas ideju šūpulis. Itāļu futūristi, krievu konstruktīvisti, vācu funkcionālisti un dažādi "aktīvās mākslas" piekritēji - tā ir vide, kurā Kārlis Zāle pārbauda savas tēlnieka - monumentālista spējas, gūst atzinību un publikācijas mākslas presē. Kopā ar Aleksandru Dzirkali nodibina un izdod vienīgo aktuālās mākslas žurnālu latviešu valodā "Laikmets", piedalās pirmajā avangardistu kongresā Diseldorfā. 1923. gadā atgriežas Latvijā un uzvar Brāļu kapu ansambļa konkursā (atklāts un iesvētīts 1936.gadā). Ar projektu „Mirdzi kā zvaigzne” uzvar Brīvības pieminekļa konkursā (atklāts 1935.gadā).
LMA Tēlniecības meistardarbnīcas vadītājs (1936-1942), profesors K.Zāle ir izcilākais latviešu tēlniecības meistars. Rīgas Brāļu kapu ansamblis un Brīvības piemineklis ir kļuvuši par monumentālās tēlniecības paraugiem Latvijā. K.Zāle veidojis pieminekļus, kas veltīti Brīvības cīņās kritušajiem Sudrabkalniņā Rīgā un Jaunpiebalgas Brāļu kapos, strēlniekiem un nacionālajiem partizāniem. Strādājis memoriālajā tēlniecībā (kapu pieminekļi A.Pumpuram, J.Mūrniekam, O.Kalpakam, A.Birzgalim u.c.), veidojis skulptūras, portretus, ciļņus. Apbalvojumi: Triju Zvaigžņu ordeņa lielvirsnieks (1935), Tēvzemes balva (1938), Grand Prix pasaules izstādē Parīzē par kompozīcijām „Darbs” un „Tēvijas sargi” (1937).
2013.gadā izdota Valda Rūmnieka un Andreja Miglas grāmata TRĪS ZVAIGZNES. Biogrāfisks romāns par Kārli Zāli.
Enciklopēdija “Latvija un latvieši”. MĀKSLA UN ARHITEKTŪRA BIOGRĀFIJĀS.
Rīga, 2003
Atrodas:Lielo kapu teritorijā pie Klijānu ielas
Īpašnieks:RPA „Rīgas pieminekļu aģentūra” valdījumā
Andrejs Pumpurs (1841–1902) – latviešu dzejnieks, eposa “Lāčplēsis” autors, jau agrā jaunībā interesējies par vēsturi; pratis vāciski, daudz lasījis.
A. Pumpura dzīves laiks sakrīt ar Latvijas pirmo atmodu. Meklējot cēloņus tautas apspiestībai, A. Pumpurs tos saskatījis vēsturē – 13. gs. notikumos, iepazinis Livonijas Indriķa un citas senās hronikas. Eposā “Lāčplēsis” viņš prasmīgi sapludinājis latviešu tautas dziesmas, teikas un pasakas ar vēsturiskajiem personāžiem un paša radītajiem tēliem. Dzīves vētru svaidīts, izstaigājis tālas zemes, A. Pumpurs atdusas Rīgā, Lielajos kapos.
1929. gadā tēlnieks Kārlis Zāle saņēma pasūtinājumu no Rīgas Latviešu biedrības veidot Andreja Pumpura kapa pieminekli. Jau tajā pašā gadā apbedījumu rotāja trīs metrus augsta šūnakmens stēla, kuras apakšpusē attēlots nāves miega skautais teiksmainais stiprinieks Lāčplēsis – tautas brīvības cīņu simbols. Stēlas raupjajā virsmā nojaušams atlētisks varoņa stāvs, bet tās augšdaļā atveidots dzejnieka portrets.
20. gadsimta 70.–80. gadu mijā, rekonstruējot Lielos kapus, noārdot lielāko daļu vēsturisko apbedījumu, pie A.Pumpura kapa pieminekļa izveidoja ceremoniju un atpūtas laukumu.
Izmantotā literatūra:
Spārītis O. Rīgas pieminekļi un dekoratīvā tēlniecība. Rīga, 2007
