Restaurācija un aprūpe
Kultūras mantojums ir vispārīgs termins, kas aptver visa veida materiālos priekšmetus, celtnes, arhitektūru, arhitektūras ansambļus, pieminekļus, arheoloģiskās vietas u.c. objektus, kas saistīti ar cilvēkiem un to darbību, kuras ir radījušas daudzpusīgās cilvēku kultūras tradīcijas.
Konservācijas un restaurācijas mērķis ir saglabāt pieminekļus gan kā mākslas darbus, gan kā vēstures notikumu lieciniekus.
Pieminekļu konservācijas galvenais uzdevums ir to saglabāšanas veicināšana. Pamatojoties uz starptautisko organizāciju izdotajiem dokumentiem, jebkurai darbībai konservācijā ir jāatbilst pamatprincipiem, kas formulēti kā:
- atgriezeniskums;
- jebkuras turpmākās darbības vai apstrādes iespējamība pēc restaurācijas;
- materiāla un objekta iemiesoto liecību un faktu turpmākā pieejamība;
- maksimāla esošā (oriģinālā) materiāla saglabāšana;
- pielabojumu atbilstība krāsas tonim, tekstūrai, formai un mērogam, tiem jābūt neuzkrītošākiem par oriģinālo materiālu, bet tai pašā laikā atšķiramiem;
- darbu drīkst veikt persona, kam ir pietiekama pieredze vai iemaņas konservācijā/restaurācijā, ja pieredzējuša speciālista vadība nav pieejama. Šāda situācija var rasties saskaroties ar unikālām problēmām, kad risinājumam jābūt balstītam uz eksperimentiem un iepriekšējo pieredzi.
Restaurācija ir ļoti specifiska pieminekļu saglabāšanas metode. Tās mērķis ir saglabāt un atklāt pieminekļa estētisko un vēsturisko vērtību, balstoties uz orģinālmateriāliem piemineklī un autentiskiem dokumentiem. Tur, kur sākas hipotēzes, restaurācija jāpārtrauc. Ja nepieciešams pielietot jaunas detaļas, tām jābūt atkarīgām no vēsturiskās arhitektūras kompozīcijas un jānes sava laikmeta iezīmes. Jebkurā gadījumā gan pirms restaurācijas, gan tās laikā veicami pieminekļa arheoloģiskie un vēsturiskie pētījumi.
Visiem saglabāšanas un restaurācijas pasākumiem nepieciešama precīza dokumentācija analītisku un kritisku ziņojumu veidā, kurus ilustrē grafiskais un fotomateriāls. Šai dokumentācijai jāaptver visas remonta, konservācijas un restaurācijas fāzes, ieskaitot pieminekļa nostiprināšanu, atsevišķu elementu atdalīšanu, zudušo detaļu atjaunošanu un citus tehniska rakstura darbus, kā arī atklājumus šo darbu laikā. Pieminekļa dokumentācijas jāglabā arhīvos, un tai jābūt pieejamai zinātniekiem.
Kultūras mantojuma konservācijā un restaurācijā, kā jau minēts, piedalās ļoti plašs speciālistu spektrs, kas specializējušies dažādos virzienos.
Saistītā dokumentācija:
Nozīmīgākie starptautiskie dokumenti par kultūras mantojuma aizsardzību, UNESCO Latvijas nacionālā komisija, VKPAI, Rīga, 2000.
